1 miljons sekundes BKUS

Raksts, kurš droši vien nekad netiks nevienam atrādīts! Sāpes, cerību un izmisumu otram parasti nerādam, jo katrs un visi esam stipri – vismaz ārēji!

MIRKLIS PIRMS
Klusums un raudāšana. Bērnu izmisīgie kliedzieni 10 vakarā! Raudāšana nav ikdienišķa, bet pierasta lieta TE!
TE – Bērnu Klīniskā Universitātes Slimnīcā.

Vai vispār pie raudāšanas un bērnu sāpēm var pierast!?
Apkārt ir tikai slimi bērni! Kā es to zinu, jo citādi viņi te nebūtu!

Tu ej uz veikalu, nevari atrast jaunu kleitu, vai sēdi kafejnīcā un nevari izlemt, ko pasūtīt vai vienkārši ej uz darbu, uz kuru nevēlētos šodien iet!

Zini, ka to visu Tavu grūto dzīvi ikviens vecāks, esot TE, apmainītu pret savu, nedomājot ne sekundi! Lai tikai nav jābūt TE, jo Tu pat īsti neko nevari palīdzēt kā būt tikai blakus savam bērnam, kuram SĀP! Un bērna sāpes tik ļoti sāp arī vecākiem!

TE būt ir sirreāli, jo pirms gada bijām tepat. Sēdējām uz soliņa ārā un gaidījām, un tagad atkal. Neko citu nevar darīt kā tikai gaidīt un gaidīt, kamēr Tavam bērnam notiek operācija.

Sešās stundās var aizlidot līdz Tenerifei, aizbraukt līdz Tallinai un atpakaļ, praktiski tā ir vesela Tava darba diena, bet gaidot minūti pa minūtei tā ir vesela mūžība!

Naktī pirms operācijas nemaz neguļas! Laikam jau normāli, jo iekšējais satraukums dara savu! Lasu ceļojuma blogu un ir tik dīvaini, ka domās esi tur, bet realitātē guli tepat slimnīcas gultā un skaties tumšajos nakts griestos.

Esot slimnīcā, vispār ir dīvainas sajūtas! Tu redzi sevi it kā no malas – ķermenis visu dara automātiski kā paklausīgs robots, bet apziņas te nav!
Tā ir kaut kur citur! Kur? Nezinu, bet citur!

Visnereleģiozākais cilvēks slimnīcā sāk lūgties, kaut kam augstākam, kaut kam, lai viss būtu labi, lai Tavs bērns tiek pasargāts, lai viņam nesāp un ātrāk tiktu mājās!

Asaras līst, bet tikai, kad bērns neredz! Nedrīkst bērnam rādīt savas ciešanas! Nedrīkst! Tas ir nerakstīts likums TE! Asarām ir domātas naktis, ja tām vispār ir laiks!

Kāpēc pasaulē notiek kā notiek? Kāpēc ar mums? Ko mēs tādu esam nodarījuši?

Nonākot TE un redzot ik dienu apkārt mazos bērnus un skumjos vecākus, liekas neticami, ka tik daudziem sāp! Ejot pa ielu, liekas normāli – cilvēki kaut kur dodās! Bet mēs jau nezinām uz kurieni, varbūt uz šejieni!

TE rūpējās! Ir labi atrasties gaišās telpās un pastaigāties sakoptā teritorijā. Bet vecāki daudz no tā nemaz neredz! Teritorijā Tu klimsti apkārt kā vraks – izmisis vraks!

Paskatoties spogulī ieraugi kaut kādu nedabīgu radību sev pretim ar sarkanām acīm! Tu centies neraudāt, bet acis visu laiku liekas vienādas – iekšēji sarkanas, it kā ar asinīm piepildītas! Nogurums dara savu! Jo nemitīgās raizes un šaubas nogurdina!

5 minūšu manipulācija vai 6 stundu operācija, ilgums nemazina neviena vecāka bailes! Ārstiem tā ir ikdiena un pierasta lieta kā jau jebkura ikdiena arī mūsu darbā! Tomēr vecākiem pat vismazākā manipulācija ir uztraukšanās, vai viss būs kārtībā!!!

Lai piedod apkārtējie uz kuru zvaniem neatbildu, neizdaru, ko esmu apsolījusi! JĀ, man ir 6 brīvas stundas, kamēr gaidu, kad mazajam beigsies operācija, bet es neko nevaru izdarīt šajā laikā kā tikai gaidīt, jo man liekas noziegums pret mazo, ka es ēdīšu, lasīšu vai skatīšos televizoru kā parastā ikdienā, kamēr viņš atrodas tur kaut kur kādā telpā viens!

Var domāt, ka man ir jautra un bezrūpīga dzīve, bet ko tik nedara cilvēki, lai izliktos un aizmirstos! Tā ir vieglāk! Tā vienkārši ir vieglāk!;)

No satraukuma sāp viss organisms! Bērns jau neko nesaprot, vismaz viengadnieks. Viņš ir laimīgs kopā ar vecākiem jebkurā vietā līdz brīdim, kad viņu ved prom…

~ 7 stundas gaidīt mazo nav viegli! Saprotam, ka jāiziet ārā pastaigā, lai laiks paiet ātrāk.

Paldies, Māras dīķim par nomierinošo terapiju! Gaidīšana un slikto domu gaiņāšana notiekas nepārtraukti, bet tās cenšamies sevī neielaist, runājoties par ikdienišķām lietām! 

MIRKLIS PĒC
Paldies visiem dakteriem par darbu! Vēl mazs krikumiņš palika neizdarīts, bet dakteri arī ir tikai cilvēki un tik ilgi mazajam arī nav vēlams būt narkozē.

Mazais ir blakus! Sataustāms, redzams un tas ir pats galvenais! Trakākais jau aiz muguras! Mums ir stiprs un ņiprs mazais!

Tu vari beidzot sēdēt blakus, pārliekties 90 grādu leņķī pāri mazajam gan barojot, gan samīļojot līdz mugura vienkārši sāp tik ļoti, ka var sakost tikai zobus un izturēt, kamēr mazais mierīgi iemieg! Tu paliec sekundārs ar savām cilvēciskām vajadzībām.

Visu laiku sev atgādinu, ka te nav viesnīca! Nemeklē sev komfortu un negaidi neko, jo Tu esi tikai tāpēc lai parūpētos par savu bērnu!

JĀ! Tomēr ir mazliet nežēlīgi pret mammām, kuras izlases kārtībā tiek palātās, kur vakarā tiek ienesta “raskladuška” un 7:00 no rīta tai ir jāpazūd no istabas! Neesi gulējusi 1/2 nakti un tad agri no rīta esi tik “moža”, lai pilnvērtīgi parūpētos par mazo!

JĀ! Es varu dzīvot vienā istabiņā ar 20 cilvēkiem, bet ne kopā ar raudošiem zīdaiņiem, kuri viens otru nemitīgi uzmodina! Labi, TE ir slimnīca! Punkts!

Trakākais aiz muguras! Kur manas iedomas! 
Operācijas dienā gaidīt operāciju beigas liekas nieks, salīdzinot ar 36 atveseļošanās stundām, kad bērns raud un nesaprot, kas notiek! Tu nevari viņu nomierināt un vēl paņemt rokās, jo sistēmu vadiņi lien ārā no visiem stūriem + Tev uz nakti jāpiesien mazajam rokas un kājas, jo tā viņam būs labāk! Maza spāņu inkvizīcija, bet Tu pakļaujies un dari, jo tā būs labāk!

Tomēr kādu dienu murgs beidzas! Slimnīcas rīti un vakari jau kļūst par ikdienu, kad sāc ievērot arī cilvēkus un lietu kārtību sev blakus.

IKDIENA TE
Mikroklimats vecākiem slimnīcā ir mazliet pat absurdi dīvains kā, ja satiktu šo pašu cilvēku kādā pasākumā! Te neinteresē kas esi un ko dari! Tas nav svarīgi! Te visi ir vienādi!
99% sarunas ir tikai par Tavu esošo ikdienu – cik ilgi vēl jāārstējas, kādas ir ārstu prognozes un katru rītu notiek klusie telefoni par jaunpienācējiem – kas tam, tam un tam!?

Viss izrunātais Te arī paliek, jo Tu iepazīsties ar cilvēku uz laiku, nepievienojot to draugu listei. Varbūt nav vēlmes, jo otrs Tevi redzējis vājuma brīdī un ārpusē mēs taču esam veseli!?

Esi ievērojusi, ka par saaukstēšanos izkladzina visur, bet par nopietnām diagnozēm cilvēki nerunā! NEMAZ! Kāpēc mēs kaunāmies vai baidāmies atklāt, ka esam slimi!
Vai tas ir jaunais veselības kults, jo apkārt visi ir veseli! Tu arī centies dzīvot veselīgi un zaļi, bet tik un tā kāda slimība ir Tevi atradusi – atklāta vai iedzimta!
Vai arī tā ir tautas īpašība – klusējot ciest un izciest!? Neizrunātās sāpes un bēdas, taču vēl vairāk sagrauž organismu, bet mēs izlemjam nerunāt un tik galā pašu spēkiem!

Vai es pati tagad esmu gatava runāt – droši vien ka nē! Un tā mēs turpinām klusēt un izlikties!;)
•••••••••••••••
Katru dienu kādu bērnu izraksta, bet tik pat daudzus bērnus tik ved un ved uz slimnīcu! Tik daudzi bērni ir ar sadzīviskām traumām un visgrūtāk ir noskatīties uz apdegumiem! Droši vien tāpēc, jo tos redzam ārēji!
Kāds ticis klāt mammas kafijas krūzītei, aizķēris elektrisko tējkannu ar karstu ūdeni un vēl intereses pēc iekāpis peļķītē pastaigāt – ādas pārstādīšana tik maziem!
…un bērni ar vēža diagnozēm – Tu skaties un nevari saprast, kāpēc ir tāda netaisnība dzīvē! Ko tā mazā divgadīgā princese ar izbijušo stirnas skatienu ir kādam nodarījusi, lai piedzīvotu 29 ķīmijas terapijas un 22 starošanas, lai tagad nolemti dotos mājās, jo vairs īsti palīdzēt neviens nevar!
Kādā brīdī, skatoties uz mazo saproti, ka Tava bērna diagnoze vēl nav tik ļauna un bezcerīga!

Slimību salīdzināšana vispār ir briesmīga! Tomēr tā kādreiz iezogas Tavā prātā! Ko Tu raudi un uztraucies – Tev bērnu izārstēs un viss būs labi, bet kādam būs jāsadzīvo ar slimību visu mūžu, bet arī pie tā jau var pierast, pie visa jau pierod!, bet kādu mazo pat nevar neviens izārstēt kā tikai uzturēt pie dzīvības!
••••••••••••
Laimīgas ir mammas, kurām ir mašīnas. Nē, ne jau aizbraukšanai uz veikalu! Mašīnā ir visas JA NU! lietas – bērnu rati, ja nu tomēr kādu dienu atļauj izziet ārā pastaigā – URRĀ, tā jau ir maza uzvara!, pamperu kalni un rotaļlietu kolekcija, kuras pēc izvēles uz laiku tiek pie bērna līdz iestājas apnikuma fāze un tiek nestas atpakaļ apmaiņai. 

Nodaļās arī ir rotaļlietas, bet tur 90 % vari sastapt zirgu ar 3 kājām, lelles ar ķirurģiskām problēmām, mašīnas no šrota ar 2 vai 3 riepām. Nav jau tik traki kā izklausās, bērni ir pat visai priecīgi arī par tām, jo tās ir viņam neredzētas mantas.

JA Tev ir mantas, kuras Taviem bērniem apnikušas vai facebookā nevari pārdot – domāju, ka te tām ir īstā vieta: rotaļlietas, puzzles, kārtis vai pat piena pumpji jaundzimušo nodaļai vai reanimācijai!
Te jau nav tikai zīdaiņi, bet arī 18-gadīgi bērni! Vienīgi lielie bērni, it sevišķi puikas pat neiznāk no savas palātas, jo ir ieurbušies datoros, planšetēs vai telefonos.
••••••••••••••••••
RAUDOŠIE TĒVI! Uz tiem noskatīties ir vēl grūtāk nekā tagad iedomājies!
Sirds lūzt viņus redzot vai nu sēžot kādā nomaļā vietā uz soliņa, vai jau “sadūšojies” tēvs, kurš tūlīt tūlīt ieies slimnīcā, bet pēkšņi apgriežas otrā virzienā, jo asaras pēkšņi sāk savu izvirdumu vai tēvi, kuri norauš asaras no acīm un, ejot Tev garām, novērš skatienu, jo kaunās par savu vājumu un Tu vari viņu atbalstīt vienīgi, neskatoties virsū!

Vājums, kas, manuprāt, ir tikai normāls, jo viņš mīl savu bērnu un uztraucās par viņa nezināmo nākotni!
(te nebūs bildes, jo baidos, ka kāds tēvs izkļuvis no afekta stāvokļa mani varētu iesūdzēt!)
•••••••••
Vakari slimnīcā nav paši sliktākie, jo bērni iekšā spēlējās un skraida pa gaiteņiem, bet bēdīgāks skats paveras, ja skatās uz slimnīcu no ārpuses.

Daudzi logi ir tumši, bet dažos ir gaisma un Tu redzi mazu siluetu – pieglaudušos bērnu pie loga! Viņš grib ārā, bet nevar! Viņš tikai gaida un vēro citus laimīgos, kuri elpo, staigā un ir VESELI visos četros gadalaikos!  

Kamēr nesaskaries ar slimu bērnu vai mazliet nepasēdi slimnīcas teritorijā – to nemaz neredzi un nesaproti, cik daudziem bērniem sāp un cik daudzi vecāki ir nelaimīgi un izmisuši!

Ir arī priecīgas lietas – IZRAKSTĪŠANA!
Baloni ir svētkos un vai tie nav svētki, kad savu jaundzimošo ved mājās, jo no dzemdību nama devies ārā tikai ar čemodānu bez tradicionālās bildes ar laimīgo tēti un mammu, turot mazo!

TE ir vieta, kur nevēlētos atgriezties – piedodiet!
TE nav slikti, bet ARDIEVU!
Braucam mājās!

Visi personāži ir izdomāti – tā parasti raksta grāmatās. Tā lai arī paliek, jo Tu viņus nepazīsti tik un tā, un paldies Dievam Tu neesi šo bērnu vai vecāku vietā!

Raksts ir tulkots no burundiešu valodas. Autors nezināms.
Tā šoreiz neesmu es, es taču esmu jautra un bezrūpīga, lai tā arī paliek!;)

P.S. Kas attiecas uz slimnīcu un tās kārtību, tas lai paliek! Jo labi saprotu, ka vecākiem uznāk lūzums pēc ~ 8 dienām un paliek ar vien neiecietīgāks prāts ilgāk uzturoties slimnīcā, nevis SPA viesnīcā!
Piedzīvoju, sapratu un mēģināju apstādināt savas iekšējās dusmas pret tiem, kuri patiesībā nav vainīgi, bet dara tikai savu darbu!

Tvaika nolaišanai ļoti palīdz apļošana ap slimnīcu, apli pēc apļa un tad var atkal iet iekšā! 1 aplis ~ 700 metri, ja kas!:)
IMG_7338

Liels paldies 3.nodaļas viesmīlībai un, protams, arī jaundzimušo intensīvās nodaļas māsiņām! Pārējās nodaļas piedodiet, bet cerams pie jums nekad neciemosimies!

+ PALDIES Bērnu slimnīcas fondam, ka cenšaties laiku TE padarīt jautrāku ar Dr.Klauniem un Bērna draugiem – paldies par saldajām kūkām!

Te mūsu mazā akcijas skolas tirdziņā! 90 cepumi tika pārdoti, lai klaunus atbalstītu!
Rīt cepumi dosies arī ceļojumā pie daktera un māsiņām!
IMG_7354

Advertisements

9 thoughts on “1 miljons sekundes BKUS

  1. Tu lieliski raksti!, Tev ir ļoti laba rakstu valoda!, vienalga, kāda tēma, cik dziļa vai ne tik dziļa, tā aizrauj un liek domāt, just līdzi.. Saprast un palaist gaisā labu domu līdz ar Tevi ..

    Liked by 1 person

  2. Lasot Sirds sažņaudzās vairākas reizes. Ļoti labi proti izlikt savas sajūtas vārdos – man arī citreiz tas noderētu. Sūtu visas labās domas jums visiem.

    Liked by 1 person

  3. Liekas,ka raksti par mums ,tā it kā es Tev būtu izstāstījusi savu “”stāstu””.Šeit es pavadīju savu dvīņu pirmo dzīves mēnesi Intensīvās terapijas nodaļā.Un šogad pēc 10 mēnešiem nācās atgriezties šajā vietā,jo vienam no brālīšiem veica smagu sirds operāciju. Paldies Dievam ,jau esam mājās,bet zinu,ka mums nāksies TUR atgriezties vēl neskaitāmas reizes…
    Paldies par uzrakstīto- tas man kārtējo reizi atgādināja,cik laimīgi mēs esam!

    Liked by 1 person

  4. Ak kungs, lasu un asaras birst…liekas, ka stāsts no mūsu dzīves. Laikam jau visiem vecākiem, kuru mazās sirsniņas TUR viesojušās ilgāku laiku, emocijas līdzīgas! Sāp, jā sāp ļoti! Lai arī no mūsu viesošanās jau pagājis nedaudz vairāk kā gads, ceru, ka nekad, NEKAD mums tur nebūs jāatgriežas. Piedzīvotais izmisums, sāpes, emocijas un atmiņas tā vienkārši un tik ātri jau neaizmirstas. Jā, arī operāciju rēta uz mazā ķermenīša atgādina par bijušo (rēta, kura vienmēr paliks- jo tā tika veidota, lai būtu redzama, ja, nu atkal neizdodas un…)
    Bet nē, mums viss labi, mēs laimīgi atgriezušies mājās, VISI kopā! Slimnīcā jau par sāpēm, emocijām un kaitēm nerunā. Vismaz TAJĀ nodaļā!
    Katram vecākam sava sāpe, savs izmisums un sava klusā lūgšana kam augstākam.
    Mēs esam laimīgi, jo mums tas viss aiz muguras!
    Bet sirds līdzi smeldz tiem bērniņiem un viņu vecākiem, kuriem tur vēl ilgi jāārstējas, kuriem nav cerību līdz galam izārstēties un tiem, kuri tikai nesen kā sākuši savas dzīvītes, bet jau tās tiek atņemtas.
    Izrakstoties no TURIENES, bija divējādas sajūtas – milzīgs prieks, ka beidzot tiekam mājās un cerība, ka NEKAD vairs tur nebūs jāatgriežas. Un pār vaigiem ritošas asaras, jo, kāda maza bērna vecākiem tieši tobrīd tika laupītas pēdējās cerības, paziņots sāpīgākais, ko vecākiem var paziņot…Bērniņam, kurš bija izmisīgi cīnījies par savu dzīvību jau krietnu laiku, piedzīvojis neskaitāmas procedūras, apstarošanas un sāpes…un tas viss velti! Dzīve nav taisnīga! Bet katram tā ir tāda, kāda tā ir!

    Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s