viss sākums…pirms 2 gadiem

GRŪTNIECĒM NELASĪT!

Es biju tiešām laimīga grūtniece! Staigāju starodama, vēlējos pucēties un izbaudīju it visā savu otro grūtniecību! Salīdzinot ar pirmo grūtniecību, kurā gulēju 1 mēnesi uz saglabāšanu un visus 9 mēnešus nevarēju ne mazgāt grīdu, ne staigāt ātrākā solī.

TAD šoreiz viss BIJA LABI – analīzes, sajūtas, sonogrāfijas! Nekas neliecināja par to, kas BŪS! It nekas! Doties uz plānoto ķeizaru 42.nedēļā, lai pēc maza brīža būtu kopā ar savu puiku! JĀ! Super satraukums!
Mazo redzēju tik, cik parādīja, jo dakteri bija neziņā! Mazo aizveda uzreiz uz BKUS. Vīram pateica, kas kaiš mazajam, bet mēs neko vienkārši nesapratām!

Vēl 2 stundas biju pēc operācijas zālē dzemdību namā; kas ar bērnu – neko nezinu! Cenšos dzert tik daudz ūdens, lai anestēzija “skalotos ārā” un ātrāk tiktu pie mazā un vīra! Tikmēr jau 4 māmiņas pat pēc manis tiek jau prom uz palātu, bet manas kājas neklausa! Nevaru pakustināt kājas! Tikai trīcu un drebinos no bailēm (arī tagad)!
Prāts saprot, bet ķermenis neklausa! Klusi raudu, jo patiesībā neko nezinu jau 2 stundas, bet ceru un lūdzos, lai viss ir kārtībā!

Tikmēr vīrs dzenās pakaļ ātrajai palīdzībai cauri visai Rīgai, uz otru Daugavas pusi! Tiek reanimācijā un atļauj redzēt MAZO! Ārsti kaut ko skaidro, bet vīrs neko nesaprot – tik vien kā mazais piedzimis ar atvērtu “caurumiņu” vēderā!

Es dzemdību namā, mazais Bērnu slimnīcā un vīrs kaut kur pa vidu!

Kad jau tieku uz palātu, tieku aizvesta uz ģimenes palātu – cik ironiski! Jaunā māmiņa ģimenes palātā bez bērna! Bet PALDIES vīram par šo, jo jau tā bija grūti dzirdēt mazo raudas aiz sienas, kad pašai gultā klusums un tukšums!

Ir pilnīga neziņa, neko nesaprotam, tik zinām, ka mazais ir reanimācijā! Mēs turamies, bet ir grūti! Par mazā piedzimšanu zina tikai mūsu abu ģimenes. Vienkārši nespēju nosūtīt laimīgo sms nevienam, vienkārši nespēju! Zinu, ka stulbi, jo mazais ir dzimis, bet vienkārši nespēju! Vīrs turējās un abiem vecākiem visu stāstīja un atstāstīja, bet es negribēju runāt ne ar vienu, jo katra saruna, lai visu izstāstītu vienkārši pārtrūka un nespēju parunāt!

Visu laiku centos atcerēties mazā seju, kad uz īsu brīdi atrādīja dzemdībās, bet nespēju – likās viss tik nereāls! It kā bija dzemdības, bet mazo neredzu un vēderā tukšums! Nav ko paglaudīt un samīļot vairs vēderā, ne arī blakus!

3 dienās šurpu/turpu, braucot no vienas slimnīcas uz otru, tika nobraukti mūsu mazajā Rīgā 300 km.

Māsiņas reanimācijā vīram ieteica atvest mazajam mātes pieniņu, tad nu es centos izslaukt tās dažas pilītes, ko spēju! Cēlos pat naktī, lai sanāktu vairāk un būtu kāds režīms kā barojot mazo, bet nekas īsti man nesanāca kā vien pa visu dienu daži mililitri – bet vismaz tas bija MANS pieniņš mazajam, kuru vēl pat neesmu turējusi rokās!

Cik vīrs bija lepns, kad atbrauca pastāstīt, ka turējis mazo savās rokās! Viņš pilnīgi staroja un man parādīja otrā dienā mazā fotogrāfiju! Paldies māsiņai, kura atļāva noforogrāfēt mazo, lai arī reanimācijā nedrīkst lietot telefonus! Es vismaz viņu redzēju!

Skatījos uz bildi un centos atslaukt pieniņu viņam – nu jau reālam tēlam savā prātā! Lai vismaz tādējādi ar pieniņu nosūtītu viņam savu mīlestību, lai arī viņš nav man blakus!

Skaidrības, kas un kā vēl joprojām nav, tik vien, ka tā ir reta slimība – vien vienam mazajam Latvijā ik pa 2 gadiem! Kāpēc tā notiek – pasaulē vēl nav atklāts! Tagad jau slimības diagnozi – 2 svešos vārdus zinu no galvas, bet toreiz – ārsti skaidroja, bet mēs neko nesapratām! Tik vien, ka notiks operācija, pēc tam mazajam 3 nedēļas būs piesietas kājas striķos un pēc tam vēl 2-3 operācijas līdz 5 gadiem un jāsadzīvo ar slimību visu dzīvi!

Es – par sevi nedomāju pirmās dienas nemaz! Mans mērķis bija ātrāk tikt uz kājām pēc ķeizara. Ja pēc pirmā ķeizara, tiku ārā no slimnīcas tikai 6-tajā dienā, jo viss sāpēja, žēloju sevi un nevarēju piecelties! Tad tagad jau otrajā dienā biju gatava doties, bet nelaida! Sakosties zobiem un reiboņiem mēģināju celties un staigāt, lai ātrāk viss iztīrās un tiktu, tiktu pie mazā! Staigāju pa gaiteņiem, staigāju un staigāju, ko vēl man darīt! Nav jābaro mazais, nav jāmaina pamperi, nav jākušina! Tikai sapņoju ātrāk tikt ārā, lai paspēju redzēt mazo vēl pirms operācijas!

Sāpes un smeldze – tas ir tikai sākums! Pat pēc 2 gadiem, sākot jau ar dzemdībām – viss iekšēji smeldz! Es tiešām priecājos par citiem mazajiem un laimīgām dzemdībām, bet iet ārā bez bērna no dzemdību nama gar mašīnām ar baloniem – sāp!

Kāpēc ar mums tas notiek, es nezinu! Laikam jau viss, kas mūs nenogalina padara mūs stiprākus!

Mūs tas tiešām ir padarījis stiprākus! Tik ciešu saikni un tik stipru balstu ar vīru laikam tā pa īstam nebiju jutusi! Mēs neraudājām viens otra klātbūtnē, lai otram nebūtu vēl grūtāk, bet TĀ netaisnība sāpēja un sāp!

Turēt savu mazo rokās – tā ir laime! Un barot! ;) Lai arī uz īsu brīdi pirms operācijas un bailes kaut kā ne tā paņemt rokās, jo ik pa laikam kāds vadiņš sāk pīkstēt! Tomēr vīrs jau ir profiņš un iemanījies kā nomainīt pamperi, kā aijāt, lai arī mazais saslēgts vadiņos un guļ gultiņā!

Vīrs stāsta un rāda visu kārtību, jo reanimācija ir mūsu ikdiena! No rīta braucam kā uz darbu, visu dienu uz maiņām pavadam pie gultiņas, un vakaros uz mājām!

Mans “darbiņš” pa dienu ar citām mammām sēdēt kopējā telpā un atslaukt, atslaukt un atslaukt! Sēžam viena aiz otras rindiņā, katrai savs stāsts un slaucam, un pat spējam vēl līdzi just viena otrai! Nežēlīgā rutīna!

Ieraugot mazo, izjutu, ka viņš ir blakus un piedzimis! Tikai trešajā dienā vēlējos to paziņot visiem – par mūsu mazo stiprinieku! Viņam jābūt stipram un jāmāk sevi aizstāvēt sevi dzīvē, un mēs centīsimies viņam to sniegt!

Ko tur teikt! Pēc 4 nedēļām atkal varēju turēt savu mazo rokās! Tikmēr baroju viņu stāvus, pārliekusies pār gultiņu ik pa dažām stundām, pēc mazā pieprasījuma! Mugura sāpējā, bet iemanīties jau var it visā!


Sagaidīju pēc mēneša arī savus balonus pie mašīnas, braucot mājās! Arī tagad kādreiz redzot bērnu slimnīcā mašīnu ar baloniem priecājos, jo vēl kāds mazais dodas mājās no šejienes! Citādāk, bet tās ir svinības!

Šī nav pirmā vēstule! Man vīrs saka, ka jārunā un nedrīkst slēpties, jo tad ir vēl grūtāk – varbūt! Tomēr tas latviešu dīvainais kauns, bailes citam stāstīt slikto ir …nav vārdu!

Šī ir otrā vēstule. Pirmā tapa jau pirms 2 gadiem, kad uzrakstīju savu sāpi uz papīra – vēstuli sev, kura tapa vairākos piegājienos, jo arī tagad es raudu un nespēju pat to sāpi līdz galam izstāstīt, bet tad es laikam vienkārši kaucu mājās un rakstot asaras vienkārši bira uz papīra un skatiens aizmiglojās, kad sapratu, ka vēstule atkal ir jāatliek!

Šajā laikā esmu iemācījusies savām apkārtējām grūtniecēm neko nestāstīt un priecāties līdz ar viņām, lai arī dziļi sirdī, protams, ka snauž baltā skaudība! Jo es arī gribēju pa skaisto-piedzimst, 2-3 dienas un Tu esi mājās – Tu un mazais! Uz dzemdībām jau sagatavoju pirmās drēbītes ar lielā brāļa pirmo apakškrekliņu, ar mīlestību pašadītus zābaciņus. Jo lasīju, ja brālim vai māsai uzvelk vecākā bērna drēbīti, tad abiem būs saskaņa dzīvē! Bet man tas viss tika liegts! JĀ! Es priecājos un varu būt laimīga būt ar mazo, ierādīt viņam pasauli un priecāties par viņu, lai arī dažkārt, protams, dusmojos – esmu jau vienkārša mamma! Tik viss cits mums būs citādi, lai arī no malas tas nav redzams!


Arī tagad sāp, bet citas lietas, kas manam bērnam ir citādāk kā ierasts un šajā vecuma posmā tās sāk izkristalizēties visvairāk! Man uzdod jautājumus, vai tavs bērniņš ……. -NĒ! Tiešām! Atbildu vienkārši NĒ! Ko es tur stāstīšu! Diemžēl!

Par citādo pieredzi, laikam jau līdz galam sapratīs tikai tiem, kam sāp! Citiem – piedodiet nesapratīsiet līdz galam un labi, ka tā! Tev arī nevajag saprast! Novērtē to, kas Tev ir dots!

Rīts gudrāks par vakaru! Varbūt rīt, kad modīšos – nospiedīšu delete pogu, jo ir tik sasodīti grūti atkailināties un no otras puses arī marinēt to sāpi sevī!

Kaut kā tā par citādo sākumu, citāds dzemdību stāsts! Par mammām, kuras to piedzīvojušas un baidās to atdzīt, BET mūsu mazie mūs ir izvēlējušies, jo mēs esam stipras un spēsim aizsargāt viņus visu mūžu!

p.s. Piedod par kļūdām!

Šonakt visu manī atkal uzjundīja viens raksts, kad vienkārši slūžas atvērās un viss izplūda! Uz kurieni – NEZINU, bet cerams mazliet tālāk prom! Tāpat kā pirmo reizi – TE!

Mammas, kuras dzīvojas pa jaundzimušo reanimāciju un Bērnu slimnīcu – jūs neesiet vienas! Daudzām sāp un daudzi mazie cieš! Bet atcerieties – bērna klātbūtnē NEDRĪKST raudāt!

Lai jums visām un mazajiem milzum daudz VESELĪBAS!

Advertisements

3 thoughts on “viss sākums…pirms 2 gadiem

  1. man ir ļoti, ļoti praktisks jautājums (kā grūtniecei) – vai usg šo “diagnozi”, “slimībi” (nezinu kā nosaukt) neredz?

    Like

    1. Inese! Gribēju jau rakstīt, ka grūtniecēm labāk nelasīt!
      It kā usg bija jāuzrādās, bet nezināmu iemeslu diemžēl neuzrādījās! Gadījums ir tiešām ļoti rets un Tev viss būs labi!

      Like

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s