Ir sajūtas, kuras grūti ielikt vārdos.
Bet laikam tikai vecāki zina, kā ir tad, kad visa tava pasaule atkal sabrūk!
Tā sajūta, kas neļauj līdz galam atslābt pat tad, kad visi saka: “Viss būs labi.”
Jo mamma jūt citādi. Dziļāk. Klusāk. Spēcīgāk.
Esmu mamma, kura daudz ko patur sevī.
Kura nesabrūk citu priekšā.
Kura smaida bērnam, pat ja iekšā viss trīc.
Bērns uz slimnīcu brauca gandrīz kā uz ceļojumu — priecīgs par plānoto, ar cerību, ka viss būs ātri un labi. Praktiski kā es uz lidostu pirms atvaļinājuma! Ik pa laikam tik ļoti vēlējos iedēstīt šaubas, raizes, bet tomēr, redzot to prieku un gaidas, apslāpēju savas sajūtas, jo ko tās dos pirms operācijas!?
“Mamīt, viss ir labi, bet viņu uz nakti paturēs intensīvajā!” Vārds “intensīvajā” izšaujas cauri visam ķermenim zibens ātrumā, jo tas nekad nenozīmē vecākiem, ko ierastu!
Nakts palātā vienai, kamēr bērns ir citur…
Tā sajūta tik ļoti uzsplēš smeldzīgas atmiņas par dzemdību namu — kad tev blakus vajadzētu būt bērnam, bet viņš jau ir aizvests uz Bērnu slimnīcu!
Spīd tikai pilnmēness tumšajā istabā, un blakus gultai — tukšums. Un galvā atkal tās pašas domas kā pirms gadiem — kāpēc manam bērnam!?
Fiziski jūtos tik viena.
Lai arī zinu, ka ir cilvēki, kas piedomā — cilvēki, kuriem ļāvu zināt. Bet tā fiziskā vientulība šobrīd ir tik izteikta — tukšā telpā, tukšums blakus, un esi viena nekurienē, kuru nevari kontrolēt!
Laiks tur sajūk. Tu vairs nezini, kāda diena ir ārā, kas bija vakar un cik ilgi esi šeit. Ārpus slimnīcas dzīve turpinās, bet te iekšā — viss it kā apstājas.
Slimnīcā mammai nav laika just, jo visam pāri ir bērna sajūtas, kur
jāuzmundrina,
jāuzklausa,
jāatbalsta,
jābūt klāt, un nav laika nekam citam, nav laika sev, jo tu šajā posmā neesi nekas!
Bet tajā pašā laikā TU bērnam esi VISS!
Slimnīcā ir sava pasaule.
Tur koridoros staigā vecāki ar nogurušiem un izbijušiem skatieniem. Un kādā brīdī tu saproti — pirms dažām dienām tā pati staigāji šurpu turpu, gaidot savu bērnu no piecu stundu operācijas.
Un laikam tikai mammas zina, cik daudz spēka sevī var atrast tad, kad tas vajadzīgs bērnam!
Bērnu slimnīcā esam bijuši pēdējos trijos mēnešos uz dažiem pilnmēnešiem, aukstākajā februāra mēnesī un arī ziedošajā pavasarī.
Vēlos tiešām pateikt milzīgu PALDIES par profesionalitāti, iejūtību un atbalstu Bērnu slimnīcas ārstiem un māsiņām – gan mūsu 💚 3.nodaļai, Dr. Aināram Ģīlim un īpaši māsām Aijai, Kristiānai un abām Mudītēm, un intensīvās nodaļas komandai, kā arī paldies dienas stacionāra un arī neatliekamās palīdzības komandām! Un, protams, dakteriem Klauniem, ar kuriem uzspēlējām vārdu karātavas, rakstot uz loga! (Viss pēc tam tika kārtīgi notīrīts!)
Varu teikt, ka pēdējos 10 gados slimnīcas ikdiena ir uzlabojusies par 360 grādiem – ne tikai vizuāli, bet arī domājot par bērna pieredzes uzlabošanu slimnīcā, sākot no varoņu istabām, drosmes kastēm, personāla sarunāšanos ar bērniem, ēdiena 💚 garšu pat saudzējošam režīmam un visiem visiem uzlabojumiem, lai bērns slimnīcā nejustos kā slimnīcā!
Ticu, ka nav viegli veikt šobrīd esošos uzlabojumus “nerimstošā organismā. Tas var būt apgrūtinoši un nogurdinoši – likt visu lielo puzzli, kurai varbūt uzreiz neredz galu, bet JŪS tiešām kopā dariet mazos laimīgākus, ne tik priecīgākos mirkļos!
Šī pieredze ļoti maina.
Tā iemāca atkal uz laiku novērtēt vienkāršas lietas. Jā, uz laiku, jo ikdiena tik ātri tevi atkal ierauj vāveres ritenī, līdz nākamajam brīdim, kad atkal esi izmesta atpakaļ.
Vai viss dzīvē notiek kā Tu vēlētos!?
Nē!
Vai Tu to pieņem vai ar to samierinies? Droši vien kaut kā..!
Vai Tev palīdzēs mans ieraksts?
Droši vien nē!
Bet zini — Tu neesi viena ne slimnīcas gaitenī, ne uz ielas, ne kafejnīcā… Kāds Tevi ievēro!
sev un savējiem 