Labāk tomēr nelasi, jo JAUNAIS GADS ir atskaites punkts daudziem it visā!
1. janvāris ir visspēcīgākais no visām PIRMDIENĀM, kad kaut ko sākam.
Apņemšanās sev ir tik milzīgas! Labās domas un vēlmes ir tik pareizi izteiktas kā no grāmatas!
O JĀ! vēlmes ir jāizsaka pareizi, citādi tās nepiepildīsies!
BUCKET LIST Vecgada vakarā atskatījos uz saviem sarakstiem, kurus visa ģimene rakstām jau 6 gadus!
Tradīcija ir tiešām jauka, jo atskatāmies un aprunājamies, kas tad ir piepildījies par gadu! Ir arī pareizie saraksti bez es gribu šo un to, bet es esmu laimīga, man ir tas un tas…
Pareizi izteiktās mantras: es esmu laimīga, es esmu priecīga, es esmu vesela – skandinām un skandinām pie sevis, bet nekas jau nemainās! Varbūt uz brīdi, jo pēc “mantras” izteikšanas sajūtos labāk un aizmirstu, ko tiešām gribēju un vai tiešām esmu laimīga!
Visu laiku tik sapņojam, ka kādreiz taču tam jāpiepildās, bet, atskatoties uz pagājušo gadu, es sapratu, ka apņemšanās vai sapņus var piepildīt TIKAI DAROT, NEVIS SAPŅOJOT!
Gribas ceļojumu uz salu – aizbrauc uz Sāremā, būs TEV sala!
Gribas kaut kur citur – apsēdies un norezervē sev ceļojumu, brauc un nedomā, ka nepieciešama jauna cepeškrāsns vai kārtējais gadžets!
Aizbrauc kaut vai uz SPA viesnīcu Latvijā (bez bērniem! Tiešām, ir to vērts gan sev, gan attiecībām!)
Gribas uz koncertu – aizej un pati nopērc biļeti! Cik gadus es citiem skandināju, ka neesmu bijusi uz nevienu Prāta Vētras koncertu!
It kā vēl ar to lepojos! Tik apnicīgi, ka koncerta dienā nopirku biļeti un devos uz koncertu VIENA! Domā, ka es tur biju viena!;)
Gribas būt tieva – nesāc atkal 100 diētu, sāc sportot! Tas nekas, ka gada beigās esmu norāvusies – iekšējais stress pamostas naktī un attopies pie ledusskapja!
Ticēsiet vai nē – es esmu sākusi skriet! Daru savu nīstamāko nodarbi kopš skolas gadiem! Sāku skriet tikai rudenī, kad citi beidz sezonu. Knapi noskrēju 900 metrus, bet tagad esmu tikusi jau līdz 6 km! NĒ! svars man nemainās, bet es jūtos tiešām labi un apkārtējie saka, ka esmu palikusi tievāka!
Laikam siluets ir mainījies! + protams, plankings, preses vingrinājumi…
JĀSĀK TIK DARĪT un jābeidz sapņot! Citādi gadi tik iet un katru gadu Tu vēlies praktiski vienu un to pašu, un gaidi, kad viss no gaisa nokritīs TEV pie kājām vai vīrietis nolasīs Tavas domas!:)
P.S. Kā naglai uz galvas tikko saņēmu Jaunā Gada vēlējumu, kas, manuprāt, apstiprina visu jau augstāk uzrakstīto! Varēju nemaz nerakstīt garo penteri, bet tikai iekopēt šo novēlējumu;)
Jaunā Gada laime
Zem trim atslēgām guļ.
Uzdrīksties,
paspēj,
mīli…
Tad būsi tai klāt!
NOVĒLU 2016. gadā neko NEGAIDĪT!
BASTA! Jāiet ēst rosolu un skriet! Bet skriešanu tomēr atstāšu RĪTDIENAI!;)
sev un savējiem 
Kad lasīju lekciju kursu skolotājiem, mana iemīļotākā nodarbība bija par mērķu nospraušanu, ko allaž aizsāku ar teicienu, ka mērķi bez plāna ir tikai sapņi. Ir zinātniski pētījumi, kas rāda, ka tie, kas savus mērķus noformulē rakstveidā, tos sasniedz relatīvi biežāk. Man šķiet, ka tas saistīts ar to, ka lai kaut ko sasniegtu, vispirms ir jātiek skaidrībā par to, ko tad tu īsti gribi (piemēram, tā arī nesapratu, vai Tu pirms tam vispār sev biji atzinusies, ka gribi uz to koncertu tomēr kādreiz aiziet?). Savukārt plāns, kā to sasniegt, jau parāda, ko tad esi gatavs lietas labā darīt. Piemēram, ir skaisti sapņot par maratona noskriešanu, bet tad, kad saproti, cik daudz laika būs jāpavada treniņos, var izrādīties, ka šo sapni neesi gatavs ierindot prioritāšu sarakstā (un tas ir OK). Tādēļ es tomēr esmu PAR mērķu nospraušanu, pat tad, ja tas notiek ieraduma spēka vai pūļa efekta iespaidā Vecgada vakarā vai Jaungada rītā. Darīt kaut ko gandrīz vienmēr ir labāk nekā neko nedarīt, un šāda saraksta veidošana noteikti ir solis pareizā virzienā. Tikai būtu vērtīgi iet vēl dažus soļus tālāk un domāt arī par to, kā izvirzītie mērķi tiks sasniegti. Lielie mērķi jāpārvērš mazos darāmos ikdienas darbos, tad arī to svars un mērogs vairs nešķitīs kā milzu nasta un padarīt tos būs vieglāk (līdzīgi kā ikdienas darbi sokas daudz raitāk, ja acu priekšā ir kodolīgs “to do” saraksts). Piemēram, kādam sakrāt 1000 eiro gadā var šķist nereāls uzdevums, bet 20 eiro atlikšana nedēļā jau izklausīsies tīri “pavelkama”. Bet plātīties ar saviem sarakstiem un publicēt tos internetā gan laikam nevajadzētu. Atkal atsaukšos uz pētījumiem – tie liecina, ka personīgo mērķu publiskošana samazina varbūtību, ka tie tiks sasniegti. Pastāstot pasaulei par saviem mērķiem, stāstītājs gūst falšu gandarījumu, gluži it kā jau būtu savas apņemšanās izpildījis, un met mieru. Un visbeidzot, šī garā komentāra noslēgumā pilnībā pievienojos Tavam novēlējumam – gaidīt kaut ko vajag tikai pašam no sevis! Lai skaists 2016.!
LikeLike